Realtime hit counterweb stats
Laikraksts “Diena”: Valstij jārāda priekšzīme Thumbnail

Laikraksts “Diena”: Valstij jārāda priekšzīme

Kārtējo reizi pārskatot publiski pieejamo informāciju par valsts ekonomisko situāciju, uzmanību piesaistīja divi pavisam vienkārši skaitļi, kuri katrs atsevišķi bieži tiek izmantoti tautsaimniecības analīzei. Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju jau ievērojami pārsniedz 40% no ES vidējā, bet vidējā alga nesasniedz pat 20% (!).

Nav dzirdēts, ka kāds to skaidrotu ar ļoti augstu darba efektivitāti. Secinājums ir viens un pārliecinoši pamanāms – joprojām mūsu valstī algu izmaksa „aploksnēs” sasniedz neiedomājamus apmērus.
Atbildīgie ierēdņi un amatpersonas šādos gadījumos parasti vēl nosodošākā balsī sāk runāt par negodīgajiem uzņēmējiem, kuri nedomā par valsts labklājību, darbinieku sociālo aizsardzību un vispār to vien dara, kā traucē strādāt un sabotē pārdomātos likumus un čaklos to īstenotājus. Turpretī uzņēmēji, kuri savā lielākajā vairumā vēlas godīgi strādāt, pelnīt un maksāt nodokļus, redz pilnīgi citu ainu. Darbaspējīgie iedzīvotāji masveidā izceļo uz vecajām ES dalībvalstīm labākas algas, sadzīves un nākotnes meklējumos. To šobrīd jūt vairs ne tikai kā īstermiņa problēmu ar darba spēka trūkumu, bet vairāk kā ilgtermiņa demogrāfisku un ekonomisku „cieto riekstu”.

Lielākie uzņēmēji būvniecības, ražošanas un mazumtirdzniecības sektoros publiski runā par nepieciešamību piesaistīt darbaspēku no austrumiem. Joprojām valstī nav manāmas tendences, kas norādītu uz augstās inflācijas pazemināšanos. Vispārzināms, ka inflācija samazina iedzīvotāju vairākuma reālos ienākumus un rada ekonomiskas nestabilitātes sajūtu arī uzņēmējos.

Ar neapbruņotu aci pamanāms pārmērīgs dažu ekonomikas nozaru (nekustamā īpašuma tirdzniecība, celtniecība, mazumtirdzniecība) īpatsvara palielinājums, kurš rada ilgtermiņā valstij neizdevīgu investīciju disproporciju, negatīvi ietekmējot arī konkurences spēju eksportā un tekošā konta deficītu.

Kurš pie tā visa vainīgs – valsts vai uzņēmēji? Šobrīd ne tikai neiespējami, bet arī nepareizi būtu meklēt grēkāžus. Nekavējoties jāsāk īstenot iespējami efektīvākos risinājumus, kuros ieinteresēti būtu no vienas puses nodokļu maksātājs, bet no otras – nodokļu iekasētājs un pārdalītājs. Mērķi, ko gribam sasniegt ir pietiekami skaidri:
• strādājošo reālo ienākumu celšana,
• ekonomiski stimulēt investīcijas konkurentspējīga produkta vai pakalpojuma radīšanā, kuram būtu augsta pievienotā vērtība un kurš būtu vērsts uz eksportu,
• „pelēkās” ekonomikas mazināšana.

Arī risinājums ir daudz diskutēts un apspriests, tomēr nezināmu iemeslu dēļ atbildīgā finanšu ministrija nav nākusi klajā ar pārdomātu, skaidru plānu. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIeN) likme ir jāsamazina no 25% uz 15%, veicot to 3 gadu laikā un paplašinot ar nodokli apliekamo ienākumu bāzi. Argumenti tieši šādam risinājumam nav tālu jāmeklē. Mūsu kaimiņi igauņi, kuri vienmēr pasteidzas būt kādu soli priekšā, šādu lēmumu jau ir pieņēmuši. No 1. janvāra IIeN likme Igaunijā ir 23% un gala mērķis viņiem ir tieši 15%.

Ļoti veiksmīgs piemērs tepat Latvijā, kad mazinot nodokļa likmi, ar katru gadu ievērojami palielinās budžetā iemaksātās naudas masa, ir Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) reforma. Pēdējos trijos gados ieņēmumi no UIN ir kāpuši vidēji par 35% katru gadu, kas ir būtiski lielāks pieaugums salīdzinoši ar IKP vai inflācijas ikgadējo palielinājumu. Šie skaitļi ir patīkams pretstats IIeN stagnējošajiem 13,5%, kuri būtībā nemainās kopš 2001. gada un var tikt uztverti tikai kā ekonomikas izaugsmes blakus efekts.

IIeN pazemināšana pati par sevi nav un nevar būt brīnumlīdzeklis, kas acumirklī atrisinās aktuālās saimnieciskās problēmas. Šis solim ir jābūt ļoti izsvērtam, rūpīgi aprēķinātam un tam jāparedz arī visu saistošo problēmu risinājumi. Pašvaldības, kuru galvenais ienākumu avots ir tieši IIeN, nedrīkst būt zaudētājas šajā procesā. Tāpēc katru gadu, mazinoties nodokļa likmei, īpaši rūpīgi būs jāizsver proporcija, pēc kuras noteiks līdzekļu sadalījumu starp pašvaldības un valsts budžetiem.

Rezultāts, kurš būtu tikai taisnīgs un saprātīgs, pēc IIeN reformas pabeigšanas būtu visu ieņēmumu novirzīšana tikai pašvaldību budžetos. Tas atrisinātu arī ikgadējo stīvēšanos starp Finanšu ministriju un Pašvaldību savienību par naudas sadalījumu. Būtiski ir jāpaaugstina arī minimālā alga. Uzņēmēji ir vienprātīgi, ka straujāk palielinot šo algu izmaksas apakšējo robežu, valsts nepaliks zaudētājos. Tā līdzekļu daļa, kura no budžeta tiks papildus izmaksāta valsts iestādēs strādājošiem, būs laba motivācija turpināt darbu, bet starpība noteikti tiks nosegta no privātā sektorā strādājošo iemaksu palielināšanās.

Svarīga sastāvdaļa IIeN pazemināšanas plānā ir nodokļa bāzes paplašināšana, jeb nodokļa attiecināšana arī uz nekustamā īpašuma un uzņēmumu akciju pārdošanas darījumiem. Pāris gadus atpakaļ toreizējais premjera biedrs, šobrīd Satiksmes ministrs A.Šlesers, pārdodot nevis uzbūvētu ēku, bet gan uzņēmuma īpašuma daļas, visai valstij nodemonstrēja, kā pareizi nemaksāt nodokļus un kādas peļņas iespējas sevī slēpj šī nozare. Strauji augošā nekustamā īpašuma tirdzniecība pārsvarā notiek ar fizisku personu starpniecību, līdz ar to gandrīz pilnībā izvairoties no nodokļiem. Ja ar 15% nodokli tiks aplikta starpība starp pirkuma un pārdevuma cenām, kura varētu tikt koriģēta atkarībā no inflācijas un citiem ekonomiski pamatotiem rādītājiem, tad valstī tiktu atjaunoti vienādi noteikumi visiem šajā nozarē. Pēc analītiķu datiem valsts un pašvaldību budžeti katru gadu tieši šīs nesakārtotības dēļ zaudē vismaz 150 mlj. latu. Iepriekš minētais risinājums, protams, nevar tikt attiecināts uz mājokļiem, kuri nav iegādāti un netiek pārdoti spekulatīvā nolūkā.

Visbeidzot par to, kāpēc tieši 3 gadi būtu optimālais IIeN samazināšanas laika grafiks. Likmes pazeminājums viena gada laikā, neņemot vērā ieņēmumu pieaugumu no „aplokšņu” algu samazināšanās un citu nodokļu lielāku pieaugumu, radīs aptuveni 200 mlj. latu robu valsts un galvenokārt pašvaldību budžetos, un šeit pastāv pārāk liels risks, ka ekonomikas reakcija var nebūt tik strauja, lai kompensētu tik lielus neiegūtos ieņēmumus. 3 gadu grafikā šī summa katru gadu ir aptuveni 65 mlj. latu, kur jebkuri riska faktori, ņemot vērā šajā rakstā jau minētos argumentus, ir nelieli. Ja tiks legalizēti kaut vai 10% ienākumu, kuri šobrīd tiek slēpti, tad ieņēmumu palielinājums būs vismaz 50 mlj.latu.

Psiholoģijas grāmatās, runājot par kāda mērķa sasniegšanas iespējamajām metodēm, parasti kā visefektīvākais ceļš tiek minēta personīgā priekšzīme. Ir pienācis laiks valstij nepārprotami pateikt, ka atsākoties no daļas savu ieņēmumu par labu katra pilsoņa individuālajiem ienākumiem, tā sagaida atbilstošu rīcību arī no nodokļu maksātājiem – uzņēmējiem. Latvijas iedzīvotājs, kurš jutīs ne tikai savas valsts rūpes, darba devēja ieinteresētību, bet arī būtisku ienākumu palielināšanos, retāk domās par laimes meklējumiem Īrijā. Sakārtots nekustamā īpašuma tirgus nebūs no nodokļiem brīvs vieglas virspeļņas avots, kurā toni nosaka atsevišķas spekulantu grupas, bet gan integrēts un prognozējams ekonomikas sektors. Valstij nav daudz pienākumu tirgus ekonomikas apstākļos. Šoreiz tikai parādīt priekšzīmi…

15 / Feb /  2006
Pastāstiet draugiem
  • Pierakstīties RSS
  • Publicēt Delicious
  • Publicēt twitterī
  • Publicēt Facebook
  • Publicēt Google
  • Publicēt LinkedIn

Diskusija

Izsakiet videokli par "Laikraksts “Diena”: Valstij jārāda priekšzīme"

Esi pirmais, kas uzsāk diskusiju.

Izsakiet savu videokli